Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Kādas indiāņu cilts pēdējā pārstāvja biogrāfija.

Kad pirms pussimt gadiem Iši iemaldījās 20. gadsimta Kalifornijā, viņš bija vārda tiešā nozīmē akmens laik­meta cilvēks, «izmirstošas» cilts pēdējais pārstāvis. Iši, bez šaubām, domāja, ka negribētā ierašanās ienaidnieku pasaulē viņam beigsies ar nāvi, taču brīnumainā kārtā viņš nokļuva antropologu T. T. Votermena un A. L. Krēbera aizbildniecībā. Šie cilvēki bija vieni no nedaudzajiem visā Amerikā, kas spēja izprast viņa personību un viņa dilemmu.

Pēdējā mežonīgā indiāņa Iši «atklāšanu» ļoti plaši rakstīja 1911. gada avīzēs, un nākamos piecus gadus tūkstošiem cilvēku varēja vērot, kā Iši no akmens at­skalda bultu galus, darina šaujamos lokus un ar primi­tīvu akmens laikmeta tehniku iegūst uguni modernā mu­zeja zālēs, kur, lai cik dīvaini tas arī būtu, viņš jutās kā mājās. Un, kad Iši nomira, parādījās viņam veltīti ne­krologi — gan tīri žurnālistiski, gan ar zinātnisku ievirzi. Bet 1916. gadā priekšstats par izmirstošu tautu lielākajai daļai amerikāņu saistījās ar kaut ko romantisku, tālu no aktuālajām dzīves problēmām, un drīz vien Iši jau bija aizmirsts. Divi pasaules kari piešķīruši frāzei «rases bojā eja» jaunu asumu. Mēs esam sākuši saprast, ka tiesības uz eksistenci ir arī tām tautām, kuru dzīves veids atšķi­ras no mūsējā. Cilvēcība un sirsnība, ar kādu autore stāsta par Iši, piešķir grāmatai īpašu vienreizīgumu.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5