Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Romeo un Džuljetas fābulas pirmveids bieži sastopams antīkajā literatūrā, un šī tēma Šekspīram bijusi labi pazīstama. Tā sastopama jau grieķu rakstnieka Ksenofonta no Efesas ro­mānā, kas iznācis pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Šo romānu 1476. gadā itāliski atstāstīja Masučo dei Gardati. Viņa noveli pār­strādāja Luigi da Porto. Darbība pārnesta uz Veronu, mīlētāju vārdi ir Romeo un Džuljeta, un naidīgās dzimtas saucas Monteki un Kapuleti.

Šekspīrs savai traģēdijai Romeo un Džuljeta piešķīris daudz jaunu un svaigu krāsu, paplašinājis un padziļinājis personu rakstu­rojumu, devis visai traģēdijai pavisam citādu raksturu, nekā tas bija seno itāliešu autoru darbos. Tā traģēdijas darbība, kas itāliešu nove­lēs aptver vairākus mēnešus, Šekspīra Romeo un Džuljetā koncen­trēta piecās dienās (no svētdienas līdz piektdienai). Mīlētāju laime ilgst tikai nedaudzas stundas. Jo īsāks laika periods, jo spraigāka lugas darbība, jo spilgtāk notēlotas cilvēku jūtas. Tomēr galvenā atšķirība meklējama Šekspīra traģēdijas pamat­domā. Šekspīram Romeo un Džuljeta — renesanses mīlas poēma, kas sarauj viduslaiku normas un cīnās par jūtu brīvību. Viss pārējais traģēdijā pakļauts saulainas un brīvas mīlas slavināšanas idejai.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5