Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Šis ir dokumentāls dzivesstāsts, kura pamatā ir Aleksandra Laimes piezīmes un dokumenti, arhīvu materiāli, publikācijas, notikumu dalībnieku un aculiecinieku atminas un versijas. Pirmo reizi par Laimi uzzināju 1989. gada decembri, kad žurnālā “Time” pamanīju aprakstu “Patvērums gandrīz ārpus laika” – par kādu savādnieku latvieti, kurš ilgus gadus dzīvo “vienkāršu un patiesu dzīvi” vientulībā Venecuēlas džungļos.
Tas bija intriģējoši. Gribējās uzzināt vairāk – kādēļ viņš tur dzīvo? Kā tas ir iespējams? Ko viņš tur ēd?Drīz uz ekrāniem iznāca Anša Epnera dokumentālā filma “Es esmu latvietis”, kurā Laime savā džungļu mītnē bija redzams “dzī­vajā bildē”.Ansis stāstīja neticamas lietas – par milzīgo bibliotēku, kas Laimēm esot palmu zaru būdā, un par Venecuēlas upēm, ko viņš esot atklājis un nosaucis latviešu vārdos. Uz vienas no tām – Gaujas! – esot pasaulē augstākais ūdenskritums.Vai tas var būt? Kāpēc tik izcilu ģeogrāfisku faktu nemāca bērniem skolās?Pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka Laime ir miris. Pavaicāju Latvijas goda konsulam Venecuēlā Vilim Vītolam – vai būtu iespējams uzrakstīt par Aleksandru Laimi?Atklājās, ka Venecuēlas latvieši jau sen bija vēlējušies izdot grāmatu par savu tautieti. Sākumā Laime tam piekritis, taču vēlāk atteicies. “Visiem no manis tikai kaut ko vajag,” viņš dusmīgi sacījis.Strauji sāka krāties pārsteidzoši materiāli par “pasaulslaveno džungļu vientuļnieku” – no rakstiem “National Geographie Magazine” un kadriem TV kanālā “Discovery” līdz Laimes drau­ga Freda Tretmaņa (īstajā vārdā Uldis Freimanis) atmiņu vēstulēm no Meksikas.Un, kad 1998. gadā Ēriks Dzenis no Karakasas uz Rīgu atsūtī­ja kopijas no paša Laimes arhīva dokumentiem, kļuva pavisam skaidrs – Aleksandru Laimi nedrīkst atstāt aizmirstībai viņa dzimtenē.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5