Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Ibsens pievēršas ģimenes attieksmju attēlojumam, sevišķi izceļot psihiskos konfliktus. Humānisma vārdā viņš drosmīgi un atklāti saceļas pret ieskatiem par sievieti, rāda, ka morāle sakropļo sievieti, nogalina viņā cilvēka vērtības apziņu. Ibsens nosoda liekulīgās, aiz aprēķina dibinātās laulības, aizstāv sievietes tieksmi pēc patstāvības un patiesām ģimenes attieksmēm. Sievieti šajā sabiedrībā uzskata par lelli, kuras galvenais mūža uzdevums — padarīt tīkamāku vīra dzīvi. Kas notiek, kad sievietē pamostas cilvēka apziņa, neapmierinātība ar savu pazemojošo stāvokli, kad nobriest protests pret nožēlojamo lelles lomu — šos jautājumus Ibsens ļoti spēcīgi izvirza lugā „Leļļu nams” (1879.). Noras rakstura skicē jums atrodams jau komēdijā „Jaunatnes savienība” Zelmas tēlā, kas Bratsberģu ģimenē tiek cildināta par „pasaku princesi” un „košāko mājas pērli”. Kad vīrs bankrotā pazaudē īpašumu un izsaucas, ka ir pazaudējis visu, Zelmā saceļas pašlepnums un cilvēciskā cieņa, jo viņa saprot, ka visu laiku bijusi ģimenē tikai lelles lomā. Zelmas pārmetumi vīram satur dīglī Noras protesta saucienus „Leļļu namā”. Zelma saka: „Cik cietsirdīgi, cik ļauni jūs ar mani rīkojāties. Jūs visi man tikai devāt, bet es nekā nevarēju dot. Es pie jums biju kā ubadze…” Un tālāk vēl asāk: „Jūs mani uzposāt kā lelli, izturējāties pret mani kā pret bērnu.” Tomēr drīz Zelma samierinās ar savu lelles un pasaku prin­ceses lomu. Turpretī „Leļļu namā” šis protestētājas tēls izveidots līdz galam: Nora beigās pamet savu mākslīgi apzeltīto ģimenes pa­vardu, lai kļūtu par īstu, pilnvērtīgu cilvēku. Lugas darbība veltīta to motīvu atklāsmei, kas liek Norai beigās izšķirties par aiziešanu. Kādā vēstulē 1891. gadā Ibsens arī norāda: „…visa luga uzrak­stīta tieši beigu skata dēļ. Ar lugas radikālo atrisinājumu Ibsens pārdroši saceļas pret sabiedrībā pastāvošajām tradīcijām, proti, ka sieva nekādos apstākļos nedrīkst aiziet no sava vīra, pret reliģiju, kas laulības saites uzskata par svētām un nesaraujamām. Kritiķis J. Asars apcerējumā „Henriks Ibsens — jaunlaiku klasiķis” (1903.) gluži pareizi norāda, ka „Noras aiziešana no ģimenes ir vienīgais ceļš, kā vispār Helmers var vēl pacelties savos uzskatos par laulību.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5