Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

«Zalša līgava» savā pamatā ir tautas pasaka. Pasakas viņu tāļākizveidotājs, dzejnieks dramatiķis, var uztvert divējādi — vai nu no ārpuses jeb skatāmības un faktus ar savu radošo fantāziju savirknēt dramatiskā uzbūvē, vai arī iziet no viņu simboliskās nozīmes un mēģināt attēlot redzamos tēlos. «Zalša līgava» mūsu pasakās savos simbolos ir tā pati kā pie grieķiem apakšzemes valdnieka Plūtona Prozerpīnas laupīšana vai ari babiloniešu «Astarotes ellē nokāpšana».

Sevišķi ar pēdējo tai stipra līdzība. Astarote, nokāpdama pa apakšzemes kāpnēm lejā, noģērbj savas drēbes vienu gabalu pēc otra, kamēr atliek vēl tikai «kailā dvēsele», un tāpat pasakā Zalša līgavai Zaltis nolaupa drēbes. Dziļāka izpratne te grozās ap vasaru un ziemu, dabas panlkšanu, kura arī noliek savu krāšņumu mazpamazām, un atkal viņas atmošanās, un vēl tālāk ap miršanu un augšāmcelšanos, nāvi un nemirstību. Sevišķi pēdējo jēdzienu mūsu tautas pasaka skaidri apzīmē, jo Zaltis pats ir nemirstības simbols.
Uz antīkām gleznām un ornamentiem bieži sastop čūsku, kas lokā saritinājusies un iekodusies savā astē. Tā ir mūžīgā dzīvība, kas nevar mirt, un lokos atgriežas atkal veidu maiņā atpakaļ. No šīs domu gaitas un viedokļa esmu arī mēģinājusi saprast un attēlot mūsu «nemirstības pasaku».

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5