Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Kāds draugs, kuru viņa klejojuma gaitas bija aizrāvušas viņpus okeāna pārveda pa­gājušā vasarā žūksnīti nodzeltējušu papīra lapu, ko tam piedāvājis vecs Filadelfijas bukinists. Tekstam, kas savā laikā bijis rakstīts uz šīm lappusēm, nebija ne sakuma, ne gala, un arī vidū daudzās vietas it nekas vairs nebija salasāms. Arī pārējās, vēl burtoja­mās vietās gadījās uz desmit angļu vār­diem divi tādi, kurus teicās pirmo reizi dzirdam Rīgas angļu institūta lektori. Daļai no šiem anglo-sakšu ausij svešiem vārdiem atradās sava cilvēcīga ;nozīme un vieta franču, spāņu un holandiešu vārdnīcās. Daži palika neatšifrēti, jo laikam pie­derēja nēģeru vai indiāņu cilšu mēlēm, bet 143 vārdi, sastopami 519 vietās, skanēja skaidri latviski, kaut gan to rakstība bija šausmīga. Cik vērojams, manuskripts iesākts un laikam arī beigts uzrakstīt Anglijas ķēni­ņienes Annas laika. Spriežot pēc paša au­tora aizrādījumiem uz viņa lielo jaunumu, tam piedaloties kuģa «Walfisch» pirmajā braucienā uz Gambiju, un pāris citām vie­tām, mēs varam domāt, ka jautrais herco­ga Jēkaba kuģinieks, tad rosīgais Tobago salas kolonists, vēlāk jūras laupītājs un — mūža beigās — plantators un melno vergu kungs Virdižinijas kolonijā, būs nācis pa­saulē ap 1629. gadu, kad mitējās otrais polu-zviedru karš. Savas flibustiešu gaitas viņš iesācis ap­mēram 35 gadu vecumā, pēc pirmās sievas un bērnu bojā ejas, un drīz pēc tam viņa ausis vairs nav dzirdējušas nevienas lat­viskas skaņas. Un tomēr, tēvu valodas at­balss vēl pēc tepat pussimts gadiem tam saglabājusies sirdī un galvā, ko baltu sen jau darījušas bēdas un sudrabojis liela vecuma sniegs. Tiešām apbrīnojama ir šī vīra atmiņa. Teksta beigās viņš dēvējas par John Smith; flibustieši to parasti saukājuši par Jean de Courlande, bet savas jaunekļa gaitas viņš iesācis Ventspils kuģu būvētavā kā kalējs Jānis. Varbūt, arī Jānis Kalējs, jo kādā vietā tas uzsver, ka esot brīvnieks. Tādā gadījumā viņa radu raksti liekas aiz­vedam uz Kalēju brīvciemu. No bijuša Ventspils kalēja Jāņa, vēlākā Džona Smita piezīmju atliekām ir darināts šis darbs. Vietām viņš gandrīz burtiski sakrīt ar piezīmju teksta tiešu tulkojumu. Tam rokraksta vietām, kur nekas vairs nebija salasāms, vai trūka dažas lapas pusēs esmu mēģinājis tikt pāri brīvas restau­rācijas ceļā, izlietojot attiecīgos vēstures avotus vai laikmetiskus dokumentus, kur tik bija pieejami, un lūkojot saglabāt pri­mitīvi naivo, senlaicīgo, bet reize sulīgo rokraksta valodu. Neatšifrējamās vietas ap­ietas; tie stāstījumā posmi, kas likās pā­rāk īsi savilkti, ir paplašināti, bet jūras laupītāju sirojumiem veltītās nodaļās daudz kas izlaists vai mīkstināts, jo šīs pirm­teksta lapas puses vārda pilnā nozīmē mirkst asinīs, — Pāris nodaļas nākušas klāt pilnīgi no jauna, jo likās nepiecieša­mas romāna uzbūves harmonijas dēļ. Tak arī viņas ieturētas pielaižamo varbūtību loka robežās. Es priecātos, ja lasītajam izdotos uzminēt, kas rakstīts pirms diviem gadu simteņiem un kas 1933. gada beigās.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5