Lasītava

Poēma ,,Vara Jātnieks” (1833) – Pētera personā ieveidota, vēstures gaitas diktēta nepieciešamība, kas vairs nerēķinās ar atsevišķa indivīda interesēm un tiesībām. Puškina dzejā visiem šiem motīviem cauri jaušama vēl dziļa līdzjūtība tiem atpakaļpalikušajiem un līdzi negribētājiem, ko samaļ nežēlīgās vēstures dzirnas.

Teiku poēma ,,Ruslans un Ludmila” (1817 – 1820), diezgan neievērojama saturā, bet neaizsniedzama ar savu brīnišķi veidotu, skanīgi lokanu pantu. Liels dzejnieks te kā rotaļādamies padarījis nevērtīgu un atmetis visu 18. gs. māksloto dzeju, patiešām licis sajust lasītājam, ka te krievu gars un Krievija smaržo. Laikabiedru sajūsmai par šo dzeju nav ne mēra, ne robežu.

Drosmīgs mēģinājums apgaismot neskaitāmas reizes tēloto Don Žuāna raksturu no citas puses.

Poēma “Bahčisarajas strūklaka” ir poētisks stāsts par dažādām mīlestības “sejām“ – kaisli, greizsirdību, nežēlību un maigumu. Poļu meitene Marija iekvēlina Krimas hana Gireja sirdi, karstasinīgais tatārs sagūsta Mariju un atved sev līdzi uz harēmu. Te Marija piedzīvo psiholoģisku karu – harēma favorīte Zarema greizsirdības lēkmē uzbrūk un nogalina polieti. Hans Girejs remdē sāpes, lūkodamies Asaru strūklakā, kura ūdens čaloņa aizved viņu pagātnē, un jūtas atkal kļūst dzīvas… Atdzejojusi Vizma Belševica

Vislabākais no Puškina romantiskajiem sacerējumiem ir ,,Čigāni” (1824), kas pieskaitāms krievu dzejas slavenākajiem darbiem. Poēma rakstīta reizē ar ,,Jevgeņiju Oņeginu”, tāpec šajā darbā jau manāms reālistiska mākslinieka vēriens. Ar ,,Čigāniem” Puškins atvadās no romantisma un baironisma, kas patiesībā jau būtībā pasvešs viņa reālistiskajam talantam.

Satura ziņā šī traģēdija ir Karamzina vēstures tēlojuma īsts atdarinājums, tāpēc ar tā saucamo vēsturisko patiesību tai maz sakara; formāli veidota pēc Šekspīra karaļu hroniku parauga. Puškins nepavisam nav dramatiķis, vielas izkārtojumā rīkojies pilnīgi patvaļīgi, grēkodams tiklab pret vēstures, kā dramatikas loģiku. Traģēdija ir tikai vaļīgu vēsturisku scēnu kaleidoskops – Krievijas senatne viņas simtgadīgās attīstības veidā. Valodas izteiksmes ziņā traģēdija ir meistara darbs. Neskatoties uz publikas atturību un kritikas pārmetumiem, ,,Boris ... Lasīt pilnu aprakstu

Romāns dzejā vēsta par egocentrisko Jevgeņiju Oņeginu, kuram nākas nožēlot savu vieglprātību. Baironismu literatūrā un kā ārišķīgu modes parādību toreizējā aristokrātijas dzīvē Puškins galvenā kārtā kritizē romāna ,,varoņa” Oņegina raksturojumos, pie kam jūtama arī ironija par savu neseno aizraušanos tajā pašā virzienā. Oņegina vilšanās un apnikuma sajūtas, Čaild-Haroldam aiztapinātās frāzes parādītas kā pavirša pakaļniekošanās un parodija. Bet neskatoties uz visu to skepsi, ar kādu Puškins izturas pret krievu baironistiem un viņu baironismu, d ... Lasīt pilnu aprakstu

Traģikomēdijas Perikls pamatā kāds renesanses literatūrā iecie­nīts Tīsas Apolonija stāsts.Perikis iezīmē pavērsienu Šekspīra daiļradē. Ar šo lugu sākas jauns — pēdējais Šekspīra jaunrades posms. Ar Periklu un nākamajiem darbiem arī Šekspīrs pievērsies traģikomēdijas žanram. Bet nav gan noliedzams, ka Periklā tikai vietām jūtama Šekspīra spilgtā daiļrades dzirksts.

Divi veronieši ietilpst Šekspīra jaunības komēdiju ciklā, kurā cieši savērpjas mīlas un draudzības motīvs.

Komēdijas sižetu Šekspīrs aizguvis no Bokačo Dekamerona, tās centrā izceļas Helēnas gaišais, viengabalainais tēls, kas laikam iemieso renesanses laikmeta sievietes ideālu. Var teikt, — no viņas izriet visa lugas darbība. Helēna — aktīva cīnītāja par savu mīlu. Viņa nav feodālisma laika pazemīgā, pacietīgā mīlētāja, kas pakļaujas sava kunga un pavēlnieka — vira patvaļai. Helēna ir jauna tipa varone, renesanses sieviete. Viņa aktīvi darbojas, cīnās un iekaro savas mīlas tiesības. Dziļi progresīvā doma, ko Šekspīrs izteicis šai komēdijā ir tā, ka ... Lasīt pilnu aprakstu